Payday Loans
  • 1.jpg
  • 2.jpg
  • 3.jpg
  • 4.jpg
  • 5.jpg
  • real2_03.jpg
Rakstu skatīšanās reizes : 455239
LatvianEnglish (United Kingdom)Russian (CIS)Deutsch (DE-CH-AT)

Tetovējuma vēsture

Tetovējumu vēsture

 

Grūti pateikt, kad tieši cilvēki pirmo reizi sākuši izgreznot savus ķermeņus ar dažāda veida ornamentiem, zīmējumiem, bet noteikti zināms, ka tetovēšanas vēsturei ir jau ne mazāk kā 30000 gadu.

Pirmie tetovējumi parādījās jau pirmatnējā iekārtā.

Tetovēšana kalpoja ne tikai kā rotājums, bet arī kā dzimtas un cilts apzīmējums, norādīja uz tā nēsātāja sociālo stāvokli un starp citu, apveltīja tā nēsātāju ar noteikti maģisku spēku.

Iemesli, kā radās tetovējumi, arī nav visai skaidri. Pēc vienas no teorijām, tas nāca no nejauši traumētas ādas. Rētas un asinsizplūdumi, saplūda dažādās rētās , atzīmējot to īpašnieku kā drosmīgu kareivi un veiksmīgu mednieku tā laika pirmatnējās ciltīs.

Dažādi tetovējumu veidi praksē bija redzami ļoti daudzās valstīs, kur dzīvoja gaišas ādas krāsas tautas. Toties vietās, kur galvenokārt dzīvoja tumšādainas tautas, tetovējumi vairāk izpaudās rētu veidā, tos nevis ietetovējot, bet ierētojot ķermenī.

Tetovējās arī lai iegūtu atšķirības zīmes starp Eiropas un Āzijas ciltīm, tā to darīja arī indiāņi gan Dienvidamerikā, gan Ziemeļamerikā., protams, tetovēšanās bija neatņemama daļa arī Okeānijas valstu iedzīvotājiem.Tieši no indiāņu ciltīs, kas dzīvoja Indonēzijā un Polinēzijā, tetovēšanas māksla un tās meistarība nodevās no paaudzes paaudzē, kas kalpo par pamatu labiem antropoloģenētiskajiem pierādījumiem par tā laika tetovējumu sociālo nozīmi. Gandrīz vai visa šo cilvēku dzīve savā veidā saistīta ar tetovējumiem, no dzimšnas līdz pat nāvei, kā arī šiem cilvēkiem grūti ir atrast kādu vietu uz ķermeņa pie kuras nebūtu piestrādājis tetovēšanas mākslas meistars.

 

Seja katra cilvēka vizītkarte, un tas, ko mēs cilvēkā ieraugām vispirms, kā likums tās izrotāšana ir pati nepieciešamākā un tas bija jādara pirmkārt. Jaunzēlandes Virsaitis Majors uz sejas veidoja maskveidīgus tetovējumus - “Moko”. Šie īpaši viltīgi izstrādātie tetovējumi virsaitim kalpoja arī kā kaujas sejas krāsojums, izcēla viņa vīrišķību, kā arī tetovējumiem bija sava nozīme, lai izceltu viņu kā vadoni, vietu sabiedrībā un pārākumu pār citiem.. Pēc vietējiem jaunzēlandes ticējumiem tiek lēsts, ja kaujā nācies uzvarēt un nonāvēt pretinieku, kam seju rotāja “Mako” maskas tetovējumi, tādā gadījumā nonāvētājs iegūst cieņu un respektu, tādos ghadījumos galva tiek nogriezta un glabāta ciltī kā relikvija, savukārt pārejais ķermenis, nesktoties uz tetovējumiem, kādi to rotā tika atstāts kaujas laukā, lai to varētu saplosīt plēsēji. Galva ar “Moko” tetovējumiem” liecināja par cilts brašajiem un spēcīgajiem karotājiem.

Moko” sejas tetovējumi bija ļoti individuāli, nekur pasaulē tādu otru tetovējumu atrast nebija iespējams, tāpēc bieži tos izmantoja kā savu parakstu. Angļu misionāri bij atraduši iedarbīgu veidu kā izpērkot zemes, parakstu vietā piemērot “Moko” zīmējumus, tādā veidā nevarot apstrīdēt notikušo darījumu.

Japāņu aborigēnu sievietes “Ainu” tetovējumiem uz sejas piešķīra īpašu nozīmi, kas attiecās tieši uz ģimenes stāvokli. Pēc ornamentiem uz lūpām, pieres, vaigiem varēja noteikt, vai konkrētā sieviete ir nevainīga, vai precējusies, ja tā tad cik gadus un cik bērnu viņai ir, kā arī to, vai viņa nav atraitne. Tāpat arī daudzās citās zemēs un tautās iedzīvotāju sievietēm ornamenti uz ķermeņa liecināja par to, vai viņa ir jaunava, vai arī vairs ne. Tomēr daudzās zemēs tetovējumi uz sieviešu ķermeņa jau sasniedza aplamības robežas, piemēram ciltī “Nukuro”, bērnus, kas piedzima sievietei, kurai nebija neviena tetovējuma nogalināja uzreiz pēc dzimšanas.

Tetovējumi saistāmi arī ar atdzimšanu , pārtapšanu, kā arī pāriešanu citā ķermenī. Piemēram, jauna puiša pārtapšanu par spēcīgu un varenu vīru. Kā arī pāriešana no šīs dzīves uz aizkapa dzīvi. Kā uzskatāmu piemēru var minēt cilts Diaka, no Borneo salas, kuri ticēja vietējai paradīzei “ Apo-Kezio”, kad ikviens pārdzimst no jauna ar daudz labākām īpašībām, kad tumšais kļūst gaišs, sliktais – labs, rūgtais – salds, tāpēc ikviens no Diaka cilts tetovējās galvenokārt ar melnu krāsu, jo cerēja uz izmaiņām un sevis pārtapšanu par ko labāku pēc nāves, balstoties uz to, ka melnais kļūst balts – tātad arī viņi paši labāki. Kā arī baltie tetovējumi kļūs gaišāki un radīs gaismu “Apo Kezio” paradīzē. Jo bez tetovējumiem arī gaismas nebūtu un tad nevarētu zināt, kur nokļūst pēc nāves.

Katrā zemē, katrai tautai tetovējumi bija visdažādākie ar visdažādākajām nozīmēm un to sakaidrojumiem. Piemēram daudzi tetovējumi bērnus atbrīvoja un aizsargāja no vecāku naida, kā ari bija tetovējumi, kas aizsargāja dodoties kaujās, kas palīdzēja medībās, nesa veiksmi, aizsargāja pret slimībām.

Tomēr jāpiemin arī fakts, ka tetovējuma maģija netika izmantota tikai ciltīs un ļoti senos, mežonīgos laikos. XVII-XIX gadsimtos britu jūrnieki uz muguras attēloja lielus ornamentus un zīmējumus, tādējādi cerot, ka tie viņus pasargās no dažādiem miesas bojājumiem un kroplībām. Šādi tetovējumi praksē bija sastopami tikai un vienīgi angļu flotē. Arābu valstīs vislielākā aizsardzība bija tiem cilvēkiem, kuru ķermeni rotāja tetovējumi ar citātiem no Korāna.

Protams nebija izslēgti gadījumi, katrs tetovējums tā nēsātāju nostādīja kādā neērtā situācijā. Kā arī nespējā integrēties sabiedrībā tā dēļ. Bija gadījumi, kad tetovējums kalpoja par pamatu tā īpašnieka sodīšanai, tetovējums bija arī kā zīme par soda saņemšanu, vai nozieguma izdarīšanu. Japānas provincē Čukudzen, laika posmā no 1603 līdz pat 1867 kā sodu par pirmo izdarīto noziegumu, vainīgajam ietetovēja melnu, horizontālu līniju uz pieres, par katru nākošo noziegumu pievienojot šai līnijai klāt vēl vienu. Ja noziedznieks izdarīja daudzus noziegumus, tam no šīm līnijām uz pieres veidojās uzraksts “inu” - kas nozīmēja – suns.

Arī senajā Ķīnā viens no pieciem klasiskajiem soda veidiem bija tetovējums vainīgajam. Jo tādā veidā, ja gadījumā vainīgajam izdodas aizbēgt no cietuma, viņu varētu atrast pēc šī konkrētā tetovējuma, šādu noziedznieku iezīmēšanu izmantoja arī grieķi un romieši. Nedaudz vēlāk Spāņu ceļotāji šādu praktiku ieviesa arī Meksikā un Nikaragvā. Senajā Eiropā tetovēšana plaši izplatīta bija starp grieķiem un galliem, britiem, francūžiem, vāciešiem un krieviem.

Pareizticīgie, lai izveidotu tetovējumu lietoja speciāli paredzētus zīmogus un spiedogus. Šīs īpatnējās preses ar ornamenta elementiem izmantoja, lai vienmērīgi pārklātu visu ķermeni ar raksta sietu, retos gadījumos to izmantoja dažādos maģiskos rituālos, kas nepieciešami kulta pēcnācēju radīšanai.

Ar kristietības izplatīšanos, pat paši vienkāršākie tetovējumi tika nežēlīgi izskausti kā neatņemama valodniecības rituāla daļa un praktiski izmira. Tetovēšanu eiropieši nepraktizēja praktiski līdz 18. gadsimtam.Bet likteņa ironija bija tad, kad kristiešu misionāri devās uz tālajām zemēm pievērst savai ticībai “ mežonīgās” ciltis, sastapās tur ar jūrniekiem, kas tetovējās par atmiņu no tālo zemju ceļojumiem. Bēdīgi slavenais Džeims Kuks deva lielāko ieguldījumu tetovējumu ieviešanā Eiropā. Atgriezies no kuģošanas, viņš atveda no Taiti ne tikai vārdu “tattoo”, bet arī “ Grand Omai”, notetovētu polinēzieti, kas kļuva par sensāciju- pirmais dzīvais tetovējums- galerija. Turpmāk neviena sevi cienoša uzstāšanās, izstāde vai nomaldījes cirks neiztika bez “ apzīmētā mežoņa”

Gadsimta beigās aborigēnu mode gulēja , viņu vietā uzstājās amerikāņi un eiropieši. Piemēram, garkaklainā lēdija Viola staigāja ar sešu amerikas prezidentu portretiem, Čārlijs Čaplins un daudzas citas slavenības izsauca publikas sajūsmu jau mūsu gadsimtā. Lai gan skatītājiem patika paskatīties uz izkrāsotiem cirka māksliniekiem, viņi paši nesteidzās tetovēties. Tā bija jūrnieku, kalnraču, lidotāju utt. priekšrocība.Viņi to izmantoja kā brālības vai solidaritātes simbolus un ticību tradīcijām.

Pirmā pasaules kara laikā Lielbritānijā “D” burtu tetovēja dezertieriem, 2. Pasaules kara laikā Vācijā ar numuriem apzīmēja koncentrācijas nometņu ieslodzītos. Tas viss samazināja tetovējumu māksliniecisko vērtību.

Galveno klientu skopā iztēle un apšaubāmā gaume noveda pie ierobežota tetovējumu “repertuāra” : jūras tematikas, apšaubāmiem un sentimentāli banāliem aforismiem. Lai arī ,cik žēl, fakts paliek fakts- cilvēce noveda seno mākslu līdz lētai patēriņa precei. Tā kā nebija pieprasījuma pēc pienācīgas produkcijas drosmīgiem tetovējumiem, nebija stimula mākslinieciskai un jaunu stilu attīstībai. Visu pirmo 20. gadsimta pusi Eiropa un Amerika sekoja vienkāršu, nekomplicētu bilžu standartam.

Un tikai pateicoties spēcīgam jaunatnes kultūras pieaugumam 50-60. gados , parādījās jaunas paaudzes tetovētāji- ar mākslinieciskām ambīcijām un drosmīgiem eksperimentiem, kas atkal atgrieza tetovējumus mākslā. Viņi plaši pārņēma tradicionālos tēlus no Tālo Austurmu, Polinēzijas, amerikas indiāņu kultūras, radīja jaunas stilus, virzienus un skolas. 

Tā sākās jauns, mūsdienīgs posms tūkstošgadīgajā tetovēšanas mākslā.

Tetovēšanas mākslas stili

Maori- spilgtākie polinēziešu tetovēšanas stila pārstāvji. Būtībā ir notikusi liela tradicionālo maori tetovējumu kultūras atdzimšana. Maori tetovējumu praktizēšanas sākums meklējams Jaunzēlandē pirms vairāk nekā tūkstots gadiem. To nozīme var būt visplašākā- kā personu apliecinošs dokuments, statuss, ģenealoģija un arī kā atbilstība precēties. Pašā būtībā maori tetovējumi iezīmē skaistumu un mežonību. 

 

Japāņu irezumi un kanji- japāņu tetovējumu stils turpina savu popularitāti. Šajā stilā izpildītie tetovējumi ir vieni no detalizētākajiem, tādēļ arī aizņem daudz vairāk laika. Piemēram tradicionālais “ķermeņa komplekta” (iekļaujot rokas, muguru, kāju augšējo daļu un krūtis) tetovēšana var ilgt vairākus gadus, katru nedēļu apmeklējot tetovēšanas salonu. Tieši tādēļ daudzi izvēlās kādu vienu motīvu tetovēt, piemeram japāņu karpu tikai uz muguras lāpstiņas.

 

 

 

 

Kanji pēc neseno tetovējumu aptaujas ir vieni no populārākajiem. Šis tetovējums ir japāņu rakstības simbols ar kādu nozīmi. Der iegaumēt, ja vēlaties kādu vārdu, teikumu vai teicienu pārvērst kanji simbolos, der griezties tikai pie profesionāla japāņu pareizrakstības speciālista, lai nesanāktu pārpratumi.

 

 

 

 

Haida tattoos- nosaukums cēlies no “hidery” ar nozīmi “cilvēki”. No arī kā pats nosaukums haidas ciltij. Tā tiek uzskatīta par vienu no vecākajā iedzīvotāju kopienām jaunajā pasaulē. Haida ir vietējie iedzīvotāji Ziemeļamerikas rietumu krastā, betpolitiski tiek atzīti pie Kanādas. Joprojām pastāv Haidu valoda, bet tā ir ļoti apdraudeta, konevar attiecināt uz tetovējumiem. Pateicoties tiem Haida kultūra neizmirsīsies.

 

 

 

 

Ķeltu- vēl viens tetovējumu stils, kura vēsture sniedzās tūkstošiem gadu atpakaļ. Sākumā ķelti savas prasmes veidot sarežģītus mākslas veidojumus praktizēja uz metāla rotaslietām un ieročiem. Pēctam jau sāka savus rakstus pārnest uz cilvēka ar tetovēšanas palīdzību. Lielākā ķeltu tetovējumu dizaina daļa ņemta no to mūku latīņu valodā sarakstītās grāmatas “Book of Kells”. Ļoti daudz viņiem ir mezglu tetovējumu, kas simbolizē mūžīgo nāves un atdzimšanas apli.

 

 

 

 

Borneo- tradīcijām bagāti tetovējumi, kuru sākums meklējams pasaules trešajā lielākajā salā Borneo. Ja agrāk šā stila tetovējumi bija cilšu locekļu statusa zīme, tad tagad tie vairāk kļuvuši par dekoratīvu elementu, atšķirībāno pašiem maori, kuri joprojām savus tetovējumus izvēlās pēc kādiem noteiktiem principiem.

 

 

 

 

Reliģiozie- arvien pieaugoša popularitāte pieņemās tetovējumi, kas atspoguļo nēsātāja garīgo un reliģisko pārliecību. Šo tēmu bieži vien izvēlās kā pirmo tetovējumu, un šeit var pieskaitīt svēto sirdis, Jēzus vai Jaunavas Marijas attēlus, Budas vai hinduisma Dieva ilustrācijas.

 

 

 

 

Tribal- ļoti izplatīts tetovējumu stils, kurš kā lielākā daļa stilu, radies no senām ciltīm. Pats nosaukums arī nozīmē cilts tetovējums. Vēsturiski šos tetovējumus izmantoja rituālos, kad jaunietis pāriet pieaugušā statusā. Ja piemēram meitene nevarēja paciest tetovējuma sāpes, tad viņu nevarēja precēt, jo nespēs tikt galā ar sāpēm kad dzims bērns. Savukārt, ja zēns nespēja tikt galā ar sāpēm, tad uzskatīja, ka arī iespējams būs slikts karavīrs un tas nozīmēja, ka viņu var izolēt no cilts.

 

 

 

 

Gotiskie- cieši saistīts stils ar mūziku, bet ne tikai ar gotisko. Pārsvarā lielākai daļai roka, metāla un to blakusstilu mūziķiem ir šādi tetovējumi. Vienojošais pavediens ir galvaskausu, mīlas un naves tēmas.

 

 

 

 

Amerikāņu klasiskie jeb oldschool- joprojām aktuāli, saukti par vecās skolas tetovejumiem, kam raksturīgs vienkāršs dizains ar treknām kontūrām. Populari ir klasiskie dizaini- bruņoto spēku simboli, pinup meitenes, sirdis un citi dizaini, kurus apvija lentītes ar vārdu, teikumu vai kādu īpašu datumu.